Pieslēgties






Aizmirsāt paroli?
Vēl neesat reģistrējies? Reģistrācija
www.kurzemnieks.lv patur tiesības izdzēst diskusijas, komentārus, kuri neatbilst LR reklāmas likumam.

Vārda dienas

Jēkabs, Žaklīna
Klusā meitene ar lielo dūšu
Tuesday, 03 April 2012
Kuldīdzniece ANITA MEIERE ir podoloģe – pēdu aprūpes speciāliste. Tā ir pavisam jauna veselības aprūpes joma, kurā speciālisti tiek sagatavoti vien pāris gadu.

Viņu darba lauks nav skaistumkopšana un pedikīrs, bet gan nopietnāku kāju problēmu risināšana. Tas sevišķi svarīgi cukura diabēta pacientiem un veciem cilvēkiem.
Anitas darba nedēļa ir noslogota: pirmdienās viņa ir sociālās aprūpes centrā Venta, otrdienās pieņem pacientus Kuldīgas primārās veselības aprūpes centra diabēta pēdas kabinetā, trešdienās un ceturtdienās Aizputes veselības un sociālās aprūpes centrā, piektdienās un sestdienās Skrundas alternatīvās aprūpes dienas centrā un tam visam pa vidu dodas arī mājas vizītēs pie gulošiem pacientiem. „Arī mašīna bija vajadzīga darbam, to nācās iegādāties, lai visu paspētu,” viņa saka, „vienmēr tiecos pēc tā, ko es tiešām gribu, parasti to arī sasniedzu. Lielākais gandarījums ir redzēt darba rezultātu, kā cilvēkam kļūst labāk un labāk.”

Par prioritātēm

Anita ir Turlavas meitene, pēc mācībām atgriezusies Kuldīgā un uzsver, ka nekad nav vēlējusies doties tālu prom no dzimtās puses. Runājot ar viņu, nākas brīnīties par jaunās meitenes (viņai ir tikai 22 gadi!) mērķtiecību un uzņēmību. Viņa gatavojas atklāt pati savu podoloģes kabinetu Skrundā, kaut gan strādā tikai kopš pagājušās vasaras. Viņa saka: „Kas tad ir svarīgākais? Ja nebūs darba, tad nav attīstības. Katram ir prioritātes, kurām cilvēks nežēlo laiku un pūles. Man ir jāizmanto, ka šobrīd te esmu vienīgā podoloģe. Nāks citi izlaidumi, būs jauni speciālisti. Man jādara viss, lai tad es jau būtu iekarojusi savu vietu un kaut ko sasniegusi.”
Sava prakse bija Anitas mērķis, uz to viņa cītīgi gājusi un uzsver, ka profesionālā izaugsme ir prioritāte, kam nācies veltīt gan laiku, gan naudu, gan pūles.
„Citi cilvēki saka – cik riebīgi un pretīgi, kā tu to vari darīt? Daži pat saka – varēji jau kaut ko labāku atrast, nekā pa citu cilvēku kājām ņemties!” To man biežāk jautā draugi, jo radi jau samierinājušies ar manu izvēli. Bet es palieku pie sava – katram ir savs darbs dots. Un brīnišķīgi, ja tas patīk. Nu nevarētu es nekad būt pārdevēja!” viņa atzīst.

Īstā vieta

Anita absolvējusi Kuldīgas 2. vidusskolu, pēc tam devusies mācīties uz Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžu. Kāpēc izvēlējusies medicīnu? Meitene atbild, ka šī nozare vienmēr saistījusi, jo vecmāmiņa Marta Vītoliņa savulaik bija medicīnas māsa Kuldīgas slimnīcā. „Kad mācījos, izmantoju viņas medicīnas grāmatas. Zināju, ka mana profesija noteikti būs saistīta ar medicīnu, bet nezināju, ar kādu nozari. Kad devos stāties koledžā, biju nodomājusi kļūt laborante, taču pēdējā brīdī pārdomāju. Izlasīju programmas standartu un sapratu, ka tas nebūs man, ka neesmu radīta, lai visu dienu sēdētu pie mikroskopa, bojātu redzi un muguru. Tas man šķita par garlaicīgu. Es pat nezināju, kas tas podologs tāds ir, taču nolēmu, ka tur varētu būt kas interesantāks. Bija liela atlase, kurā vērtēja vidusskolas eksāmenu rezultātus. Skolā nebiju teicamniece, gāja grūti, taču vidusskolā pēdējā gadā saņēmos. Bailes bija arī, sākot mācīties, jo apguvām anatomiju, latīņu valodu, bioķīmiju. Taču tam tiku pāri. Viss bija saistīts ar medicīnu, par to man bija interese, un sapratu, ka tas ir vajadzīgs. Vissarežģītāk bija piespiest sevi sistemātiski mācīties. Ķirurģija, infekcijas, iekšķīgās slimības – šie priekšmeti man patika, bet tas nebija saistīts ar manu jomu, tāpēc gāja grūtāk. Viss tagad noder.”
Podologam jāmācās divi gadi, taču galvenā skola ir prakse. Anita katrā mācību gadā praksē bijusi pa trim mēnešiem Kuldīgas primārās veselības aprūpes centrā. „Jau skolas laikā, kad sākām braukt uz slimnīcām, strādāt ar pacientiem, bija tas klikšķis, ka tas varbūt reizēm ir riebīgi, bet ļoti interesanti. Tieši prakse man lika saprast, ka šī ir mana īstā vieta.” Praksē viņa strādājusi arī lielajās Rīgas klīnikās. No Anitas kursa 25 meitenēm savā profesijā strādā tikai četras. „Kursā bija meitenes, par kurām uzreiz varēja pateikt – viņas nebūs piemērotas šim darbam. Ieraugot asinis, čūlas smagā stadijā, ģībst vai šķobās... Šajā profesijā vajag azartu,” skaidro Anita un piebilst, ka kursā bijusi visklusākā. „Laikam tiešām klusie ūdeņi ir dziļāki.”

Jo trakāk, jo labāk

Runājot par darbu, Anitai mirdz acis, un viņa ar lielu aizrautību stāsta, cik ļoti patīk tas, ar ko viņa ikdienā nodarbojas. Tas kādam var šķist nesaprotami, jo podoloģes ikdienas darbs saistīts ar cilvēku kājām, kas bieži vien nekad nav redzējušas šādu aprūpi, ar čūlām, varžacīm un ieaugušiem nagiem, ar sēnītēm un citām problēmām. „Nekad dzīvē nebiju iedomājusies, ka man tas tik ļoti patiks, ka atradīšu darbu, uz kuru katru rītu došos ar prieku. Katru rītu ceļos ar domu, ka mani atkal gaida kaut kas interesants. Jo smagāks gadījums, jo man labāk – gan cilvēkam varu palīdzēt, gan uzkrāt pieredzi, iegūt jaunas iemaņas un zināšanas. Mani nekad nav saistījis parastais pedikīrs, puķītes uz nagiem, skaistuma lietas.”
Viņa atklāj arī to, ka, dzīvojot laukos, nekad nav izraisījušas riebumu lietas, kas citiem varbūt liek novērsties – dažādas smakas vai naturāli skati. Anitai dūšas pietiek. Praksē viņa pirmā allaž pieteikusies sarežģītiem gadījumiem pie pacientiem, piemēram, ar nedzīstošām čūlām. Arī pie smakām pierasts, darba laikā tās viņa nejūtot.

Veciem cilvēkiem trūkst mīļuma

Viena diena nedēļā Anitai aizrit pansionātā Venta, kur viņa apkopj kājas vecļaudīm. „Ar veciem cilvēkiem man ir liels prieks strādāt, jo vienmēr izveidojas ļoti labs kontakts, pat labāks nekā ar jaunākiem. Bieži vien domāju, ka gan jau arī pati kādreiz būšu tik cienījamos gados un man arī gribēsies, lai ar mani kāds pačubinās un pasaka labu vārdu. Mūsdienās veciem cilvēkiem ļoti pietrūkst mīļuma, ka kāds atnāk, apķer. Man, ar viņiem strādājot, rodas sirdsmiers. Protams, viņi grib pastāstīt par sevi un savām problēmām, izstāstīt dzīvesstāstu. Es uzklausu, bet jābūt robežai, cik dziļi var ļaut sev iedziļināties cita cilvēka dzīvē. Nedrīkst to visu ņemt pie sirds, pārdzīvot par katru. Taču man ir patiešām patīkami aprunāties, jo viņi visi ir dzīvesgudri cilvēki. Kaut vai to pašu tautas medicīnu viņi ir izmēģinājuši, lai tiktu galā katrs ar savām problēmām. Tur varu uzzināt daudz jauna. Viņiem trūkst, ar ko parunāt, un es to neuztveru kā apgrūtinājumu. Uz pansionātu braucu ar prieku. Mana attieksme pret visiem cilvēkiem ir pilnīgi vienāda, visi ir mani pacienti.”

Kad redz rezultātu, maina domas

Ļoti daudziem cilvēkiem ir neērti kājas uzticēt speciālistam. Tas ir kā apburtais loks – jo retāk tās tiek sakoptas, jo briesmīgākas pašam šķiet un jo tālāk tiek atvirzīta doma par došanos pie speciālista. Kamēr nerodas nepatīkama un sāpīga varžacs vai ieaudzis nags. „Gandrīz katrs cilvēks par savām pēdām domā tikai to sliktāko – ko tad nu ies savas kājas rādīt. Problēma rodas no neziņas un neinformētības. Viss ir labojams, tikai jāatnāk uz kabinetu, jāsadūšojas. Paiet laiks, un cilvēks jūt rezultātu – viņam vairs nesāp, neduras, netraucē. Tad viņš novērtē to, kas paveikts, maina domas un nākamreiz nāk droši.”

Neviens lats nav izšķērdēts

Lai podoloģijā sāktu privātpraksi un atvērtu kabinetu, vajadzīgi ieguldījumi – īpaša pēdu aprūpes aparatūra. „Tāpēc es nevienu latu neesmu lieki izšķērdējusi, kopš te sāku strādāt pagājušā gada jūlijā. Esmu ļoti cītīgi krājusi, un nācās arī ņemt kredītu. Taču kabinetu netaisa uz īsu laiku, un domāju, ka tas atmaksāsies. Man ir pārvietojamais krēsls un arī pēdu aprūpes aparāts, ar ko strādāju mājas vizītēs. Ir daudz cilvēku, kuri ir guloši vai nespēj iziet no mājām, nevar sevi aprūpēt. Pie viņiem dodos uz mājām un aprūpēju pēdiņas. Tas, protams, ir maksas pakalpojums,” speciāliste stāsta.
Lai izveidotu praksi, Anitai nācies pašai izzināt visas prasības un standartus, likumdošanu un dokumentus, kas attiecas uz šādu uzņēmējdarbības veidu: „Likumu ir tik daudz! Neviens manā vietā to nedarīs. Esmu pati sev grāmatvede. Atskaites, deklarācijas – tas viss jādara pašai. Beidzot darbu, eju mājās un ķeros pie papīriem. Viss ir jāmācās, jo sākumā no tā neko nesapratu. Vienu reizi izburies cauri, un tad jau viss skaidrs. Grāmatvedībā prasu padomu draugiem, kuri šo jomu mācās vai ar to saistīti. Ievācu informāciju, kā būtu labāk. Man ir iespēja sazināties ar kursa biedriem, dalīties pieredzē.”

Pacienti spriež pēc izskata

Anitas gadījumā patiess ir senais teiciens par kurpnieku bez kurpēm, jo savas kājas viņa nevienam neuztic un uzsver, ka par skaistumkopšanu daudz nedomā: „Mans darbs, pirmkārt, saistīts ar tīrību. Es nevarētu nākt uz darbu ar pārmālētu seju vai gariem nagiem, nesavāktiem matiem. Pacientam ir ļoti svarīgi, kā izskatās medicīnas darbinieks, kurš viņu sagaida kabinetā. Man tas patīk, un šīs prasības ir vietā. Ja dara šo darbu, nevar pieļaut nehigiēniskas lietas. Es arī gribētu, lai, aizejot uz veselības aprūpes iestādi, mani sagaida tāds darbinieks kā es.”

Par izklaidēm pagaidām nedomā


No ļoti daudziem mediķiem par darba gaitu sākumu Kuldīgā nācies dzirdēt stāstus par īrētām jumtistabiņām, kur visos pakšos velk vējš, ūdens sasalst spainī, tualete ir laukā. Lai arī ne tik skarbi, bet Anitas dzīves apstākļi nav tādi, par kādiem jaunieši parasti sapņo, sākot patstāvīgu dzīvi. Viņa īrē mazu dzīvoklīti un atklāj, ka šoziem esot ļoti salusi: „Kā jau vecajā mājā. Logi bija nomainīti, bet nebija šķirbas ar putām aizpūstas. Dzīvoju pilsētā, taču plīts tāda pati kā laukos. Man gan ir iekšā ūdens un arī tualete koridorā. Es jau varēju paņemt skaistu dzīvokli ar visām ērtībām un maksāt lielu īri. Kam man tas vajadzīgs? Ar šo dzīvokli naudu nenopelnīšu. Labāk padzīvot pieticīgāk, pakurināt plīti, pasalt.”
Anita atklāj, ka arī par izklaidēm viņa sen jau esot aizmirsusi, jo brīvdiena nedēļā tikai viena: „Kad iegrimsti darbā, cilvēki pazūd. Man nav tā kā citiem jauniešiem, kuri vakarā kaut kur iet tusēties. Es sēžu pie anatomijas grāmatas, jo visu laiku zināšanas jāatsvaidzina. Man ir jābūt formā, jāmācās tālāk, jābrauc uz semināriem, jākrāj kredītpunkti, jāattīsta sevi profesionāli. Brīva ir tikai svētdiena, un tad es pamatīgi izguļos. Televizors mani vienmēr ir tikai kaitinājis, un skatīties to ir pēdējā lieta, ko es brīvā brīdī varētu darīt. Vasarās man kādreiz ļoti patika makšķerēt. Tagad arī to sen neesmu darījusi. Kādreiz man patika rokdarbi. Varbūt pēc daudziem gadiem es atļaušos aiziet atvaļinājumā, aizbraukt kaut kur, bet pagaidām par to nedomāju.”

Iveta Grīniņa
Komentāri (0) >>
Rakstīt komentāru


Ierakstiet šeit redzamos simbolus


 

Jaunākais numurs

Jaunākais numurs